“Arvien vēl pūta dienvidus vakara vējš, un arvien vēl milzīgais ledus gabals peldēja tālāk un tālāk jūrā iekšā. Uz ledus gabala atradās skolēni un 2 skolotājas no Iecavas vidusskolas  8.a un 8.c klases.  Viņi bija jūrā uz ledus uzkāpuši un neviens no viņiem nebija pamanījis, ka ledus no jūrmalas bij sācis virzīties projām. Tikai, kad glābšanās vairs nebija iespējama, viņi uz nelaimi bija kļuvuši uzmanīgi.
Bija jāizdomā veids, kā piesaistīt krastā esošo uzmanību. Kāds ieteica bļaut, kāds vēl ieteica signalizēt ar lukturīti. Vēl kādam zēnam bija ideja aizdedzināt kādu drēbi. Skolotāja ieteica vicināt kādu drēbes gabalu, bet vēl kāds izteica ideju “mahāties” ar rokām.
Skolēni kliedza, viens zēns vicināja savu melno jaku, bet diemžēl viņus neviens nesadzirdēja un ledus gabals peldēja arvien tālāk no krasta.
Uz ledus gabala esošie domāja un atcerējās par saviem mīļajiem, kas viņus gaida mājās. Skolēni domāja, kas pirmie viņu prombūtni pamanīs. Eva domāja, ka tā būs viņas mamma. Kāda meitene teica, ka tā būs viņas māsa. Vēl bija doma, ka tas varētu būt kāds zvejnieks. Citam puisim tas būtu tētis.

Piepeši uz ledus  parādījās  šaura, pelēki zaļgana plaisa, pletās un auga. Skolēnu vidū sākās uztraukums, bet daži nemaz nemanīja, ka plaisa ir kļuvusi tik liela, ka tai vairs nevar pārlēkt pāri. Ledus gabals ar divām skolotājām atdalījās no lielā ledus gabala un aizpeldēja plašajā jūrā.

Laikam ejot, atlūzušie centās izdomāt glābšanās plānu:  
Meitenes domāja sēdēt uz ledus gabala un neko nedarīt. Bija variants krist panikā. Kāda meitene iedomājās, ka varētu ar kaut ko airēties, bet uz ledus gabala nebija nekā piemērota. Tad nāca ideja saslapināt un sasaldēt drēbes un pēc tam ar to airēt. Megija bija gatava ziedot savu jaku.
 Ledus plosts slīdēja tālāk, jūra šņāca un sāka viņa malas plosīt. Gabals pēc gabala atsprāga, peldēja līdz un trinās gar lielā gabala malām.
Un tad aptumsa. Pie debesīm nepaspīdēja neviena zvaigznīte, ass vējš pūta, un jūra kauca un krāca visapkārt.
Lai nenosaltu, ir noteikti jāpaliek nomodā. Kāda meitene domāja, ka jāstāv kājās, jo uz ledus ir auksti un sēdēt tur nevar. Vēl bija ierosinājums salikt drēbes uz ledus gabala un gulēt visiem uz tām.
Diemžēl aukstajā naktī Andrejs turēja kājas ledū un tāpēc nosala.
Tumsā visi domāja par lietām, kuras būtu žēl neizdarīt, pašiem paliekot uz ledus. Kādam bija žēl, ka viņa nebūtu paspējusi izlekt ar gumiju. Vēl kāda meitene bēdājās, ka nebūtu paspējusi satikt savu īsto cilvēku. Sintijai bija žēl, ka viņa nebija atvadījusies no radiniekiem.
Pienāca rīts.
Visiem gribējās ēst. Viņi salasīja visas uz ledus gabala esošās zivis.
Pirmajā dienā zivis Sintijai nepietika. Bija ideja nozagt Tomasam zivis, vēl bija doma sadraudzēties ar Tomasu. Sintija bija veikla un Tomasam nozaga zivis.
Otrajā dienā zivis tomēr visiem nepietika. Zivju bija palicis maz. Bija ideja nodoties kanibālismam. Vēl bija doma, ka jāizdzīvo tikai Henrijam, jo viņš ir gudrākais, bet ne visi to atbalstīja. Vēl bija doma ar akmens, šķēres, papīrīts principu atrisināt šo dillemu. Lielākā daļa domāja, ka pateicoties kanibālismam izdzīvotu tikai Tomass.
Taču tas izrādījās tikai sapnis, kuru uz ledus esošie bija sapņojuši lielā   izsalkuma dēļ.

Pienāca rīts.
Ar jaunu rītu visiem atausa cerība, jo laiks palika skaidrs un rāms. Nu varbūt kāds kuģis drīzāk pamanīs viņu posta zīmi. Viņi sāka domāt, kā pievērst kuģa uzmanību, bet diemžēl ideju nebija daudz. Viņi pulcējās grupiņās, bet līdz reālai darbībai tas neaizveda.
Kāda meitene un zēns iekrita ūdenī un noslīka.
Bet diena pagāja, un cerība nepiepildījās.  Iestājās nakts. Laipni pie debesīm mirdzēja zvaigžņu bari, bālgani vizēja Putnu ceļš.  Tāļu ziemeļos domājams atskanēja kuģa sirēna. Atskanot sirēnai, skolēni bija panikas pārņemti un diemžēl neko nedarīja.  Viņus kuģis nepamanīja. Kuģis netuvojās viņiem, tas viņus neredzēja vai negribēja redzēt! Tas viņiem aizbrauca garām!
Zaudējuši cerību, atlūzušie iedomājās par lietām, kuras darītu pirmās, atgriežoties atpakaļ krastā, ja tiktu izglābti- kāda meitene pajautātu kādam telefonu, vēl kāda meitene ietu ēst uz restorānu, vēl kāds pateiktos par izglābšanu.
Nākamās dienas rītā pret brokasta laiku uz ledus esošie pamanīja, ka dienvidu pusē  peldēja neliela laiva un bija jau tik tuvu, ka varēja izšķirt, cik cilvēku tajā sēdēja. Tajā atradās igaunis, skolotājas un  daži skolēni.

Skolēni domāja, ko nu darīt. Kāds ieteica, ka varētu sasiet drēbes striķī un ar to  ledus gabalu piesiet pie laivas.
Vēlāk no lielā bara tika izvēlēta Megija, kas ies parunāt ar igauni, viņai saruna neveicās. Tad mēģināja Tomass. Viņš sasēja divus apģērbus kopā, lai parādītu, ka vēlas veidot virvi, bet igaunis nekā nesaprata.
Kaut arī skolēni nesaprata igauniski, ar zīmju valodas palīdzību tie noskaidroja, ka laivā ir tikai 30 vietas.
Tā kā vietas nepietika visiem, bija doma, ka varbūt varētu sasēsties viens otram klēpī, bet tad laiva noslīktu. Vēl bija variants, ka varbūt laiva var atbraukt vairākas reizes pakaļ. Tā viņi nolēma, ka pirmajā reizē brauc meitenes.
Visas meitenes sakāpa laivā, bet zēni palika uz aukstā un kūstošā ledus gabala.

Ritvars neizturēja spriedzi un nolēca no ledus gabala.
Puiši tikai pēc laika apjauta, ka viņiem neviens neatbrauks pakaļ. Viņus pārņēma tāda bēdīga nolemtība.

 Saulei rietot, laiva ar izglābtajiem devās atpakaļ krastā.
 Uz ledus gabala palikušie vēl labu laiciņu bij redzami. Tad viņu tēli kļuva neskaidri, saplūda kopā, un beigās viss ledus gabals pie apvāršņa bija redzams kā mazs, iepelēks punkts.